9. martā pēc Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidenta Jura Pogas iniciatīvas notika arhitektu un citu ielūgto profesionāļu diskusija par to, kā koncentrēt un koordinēt profesionālos un personiskos resursus un prasmes, lai palīdzētu tiem, kas cietuši no Krievijas iebrukuma Ukrainā, un kā profesionālā kopiena var līdzdarboties kara izbeigšanā.
Diskusijā piedalījās arhitekte Brigita Bula, kas viena no pirmajām piedāvāja darbavietas ukraiņu bēgļiem savā uzņēmumā, arhitekts Aleksis Babuškins, kurš vairākus gadus dzīvojis un strādājis Ukrainā un pārzina turienes situāciju, arhitekts Andis Sīlis ar plašu darba pieredzi bijušajā postpadomju telpā, Mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube un arhitekts Viktors Valgums, LAS pārstāvis Eiropas Arhitektu padomē (ACE).
Sarunu vadīja arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs.
Juris Poga atgādina, ka jau nākamajā dienā pēc Krievijas iebrukuma sākuma LAS saviem biedriem izplatīja paziņojumu, ka nosoda karadarbību; tas tika nosūtīts arī Starptautiskajai Arhitektu savienībai (UIA) un kolēģiem Ukrainā. Divas dienas vēlāk ar vienotu nosodījumu klajā nāca arī Baltijas Arhitektu savienību asociācija (BAUA). Pēc arhitekta Reiņa Liepiņa iniciatīvas ir noticis arhitektu pikets pie Krievijas vēstniecības. Atklātu vēstuli pret karu Ukrainā parakstījuši vairāk nekā 6800 Krievijas arhitekti, plānotāji un dizaineri (https://www.latarh.lv/krievijas-arhitektu-atklata-vestule/), bet to nav darījušas nedz Krievijas, nedz Baltkrievijas Arhitektu savienības. Tāpēc BAUA pieprasīja tās pievienoties pasaules arhitektu nosodījumam vai arī tikt izslēgtām no UIA. Juris Poga paziņoja arī par lēmumu pārtraukt LAS noslēgto sadarbības memorandu darbību ar Krievijas un Baltkrievijas Arhitektu savienībām.
Raimonds Graube atzina, ka arhitektu profesionālā loma ir būtiska pirmskara apstākļos, piemēram, piedaloties arī aizsardzības infrastruktūras plānošanā, un vēl lielāka – pēckara seku likvidēšanā un atjaunošanas darbos, bet diemžēl niecīga pašas karadarbības laikā. Taču viņš uzteica arhitektu pilsoniskās pozīcijas publisku paušanu, jo arhitekti ir nozīmīga intelektuālās elites daļa, kuros sabiedrība ieklausās. “Ukraiņi šobrīd lej asinis par mums,” tāpēc publiska pilsoniskā stāja ir svarīga, lai saliedētu Latvijas sabiedrību. Tuvojoties vēlēšanām, būs svarīga izglītoto profesionāļu balss, kura atgādinās, ka ekonomiskās grūtības, kas neapšaubāmi sekos, pirmām kārtām ir kara sekas, nevis politiķu neizdarība un ka solidaritāti ar ukraiņu ciešanām mēs varam izrādīt, vienoti pārvarot savas grūtības.
Karš nodara un vēl nodarīs daudz ļaunuma, bet Latvijas sabiedrībai tas pirmoreiz 30 gadu laikā atkal dod iespēju justies saliedētai, un atkal tāpat kā Atmodas laikā inteliģencei tajā būs ļoti svarīga loma. Kopš notiek karš, sajūta atkal ir kā uz barikādēm, un tā ir laba sajūta, jo tā liek rīkoties, un to nedrīkst pazaudēt. Nācijas veidošanas vārdā, kas joprojām turpinās.
Brigita Bula akcentēja bēgļu nodarbinātības problēmu, atgādinādama, ka valsts pabalsti nevar būt ilgstošs risinājums un tas var saasināt sociālo spriedzi. Savukārt bēgļu nodarbināšana var palīdzēt risināt darbaspēka trūkumu daudzās profesijās, tostarp arhitektu birojos. Tāpēc būtu jāpārskata darba tirgus tiesiskais regulējums. Cik zināms – ja patvēruma meklētājs sāk strādāt, viņš zaudē sociālo atbalstu, tāpēc valsts varētu veidot atbalsta sistēmu uzņēmumiem, kas nodarbina bēgļus. Katras darbavietas iekārtošana nozīmē lielas izmaksas, un daudz jautājumu ir par likumīgu nerezidenta nodarbināšanu kopumā. Brigita jau ir sastapusies ar situāciju, kad pie viņas vērsušies ukraiņu profesionāļi (gan Latvijā jau nonākušie, gan vēl karadarbības zonā palikušie, gan arī bēgļu gaitās esošie) un šobrīd interesējas par to, kurp doties un kādas viņiem tur būs dzīves un darba iespējas.
Aleksis Babuškins piebilda, ka ir mazliet sāpīgi dzirdēt par palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kas ir pieraduši paši par sevi parūpēties un atrast izeju dažādās dzīves situācijās, pat ja dzīve jāsāk no nulles. Tomēr viņš uzsvēra koordinēta, nevis stihiska atbalsta nepieciešamību. Viņš pats strādā gan Ukrainā, gan Latvijā, tāpēc paļaujas uz saviem kontaktiem, taču, ja būtu nonācis svešā valstī, viņš kā arhitekts pirmām kārtām grieztos nevis pie sociālajiem dienestiem, bet pie profesionālās organizācijas vai pie individuāliem amata brāļiem, jo jautājums parasti ir par to, cik atvērta ir profesionālā kopiena pret jaunpienācējiem (un potenciāliem konkurentiem). Viņš ieskicēja savu kolēģu šībrīža dzīvi Ukrainā un piebilda, ka pandēmijas laiks parādījis, ka arī projektēt var attālināti, tāpēc, ja Latvijā tiešām vajag darbarokas un ja tas nav tikai humānās palīdzības žests, tad ukraiņu arhitektu iesaistīšanu Latvijas arhitektu projektos var organizēt arī tā.
Andis Sīlis aicināja atgriezties pie jautājuma par attiecībām ar Krievijas kolēģiem, pie tā, kā tās veidosies turpmāk, jo liela atbraucēju plūsma ir arī no turienes, turklāt nosodījuma vēstuli parakstījušajiem arhitektiem tur tagad draud pat 15 gadu cietumsods. No savas pieredzes ar projektiem Krievijā un Kazahstānā viņš zina, ka kvalifikācijas ziņā pospadomju telpas kolēģi īpaši neatšķiras, tomēr, mēģinādams pieņemt darbā Ukrainas arhitekti jau 2014. gadā, Sīlis saskārās ar milzīgiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Ar saviem spēkiem, tos pārvarēt ir neiespējami, tāpēc nepieciešama koordinēta LAS iesaistīšanās tieši attiecību risināšanā ar valsts institūcijām.
Otrs punkts ir paredzamā krīze būvniecības tirgū, materiālu cenās un piegādēs, tāpēc savienībai būtu jāiesaistās arī tās risināšanā, jo spēles noteikumi noteikti mainīsies.
Juris Dambis piekrita tam, cik svarīga gan individuāli, gan institucionāli ir skaidra nostājas paušana un ka tās nevar būt par daudz. Eiropas vērtības ir demokrātija, cilvēktiesības, likums un kultūra, bet Krievijas vara nebalstās ne uz vienu no šiem pīlāriem. Jo vairāk to atgādina, jo drīzāk iespējams, ka to sadzirdēs arī neizlēmīgie. Palīdzība pirmām kārtām jāsniedz Ukrainas, nevis Krievijas iedzīvotājiem, un to, cik zināms, valsts jau dara.
Praktizējošiem arhitektiem būtu jāpārskata attiecības ar saviem Krievijas klientiem un sadarbības partneriem, lai neizrādītos, ka viņi strādā Krievijas varas atbalstītāju labā.
Mantojuma glābšanā, kamēr notiek karadarbība, mēs diemžēl nevaram iesaistīties, bet varam klauvēt pie sirdsapziņas un starptautiski runāt par to, ka ir pārkāptas mantojuma saglabāšanas konvencijas. Jautājums par padomju mantojuma likteni Latvijā, jo īpaši par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, nav Mantojuma pārvaldes kompetencē, jo tas nav un nekad nav bijis aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Taču Jura Dambja personīgā attieksme ir tāda, ka tam (nojaukšanas idejai) nepieciešams ļoti nopietns izvērtējums, arī starptautisko tiesību kontekstā, un ka tiesiski tas šobrīd droši vien nav iespējams. Tas, ko var darīt un kam jau ir normatīvā bāze, ir vēl vairāk skaidrot šādu pieminekļu nozīmi.
Viktors Valgums ieskicēja Eiropas Arhitektu padomes vadlīnijas tās dalīborganizācijām esošā kara apstākļos. Palīdzībai jābūt koordinētai, nevis voluntārai. Prioritāte ir patvēruma sniegšana bēgļiem, tāpēc LAS jau ir runājusi ar Valsts Nekustamajiem īpašumiem par to, ka arhitekti ir gatavi piedalīties operatīvā patvēruma telpu pielāgošanā. Būtu jākoordinē arī ziedojumu plūsma un jāpārbauda, kas ir gala saņēmēji.
Arī ACE runā par nodarbinātības jautājumu, tomēr Valgums uzskata, ka iedziļināties sīki praktiskās detaļās vēl ir par agru, jo šobrīd šī ir force majeure situācija gan mūsu arhitektiem, gan Ukrainas kolēģiem. Jāsaprot arī psiholoģiskie apstākļi, jo diez vai karu piedzīvojuši cilvēki ar sadalītām ģimenēm spēs ar pilnu krūti piedalīties mūsu projektos. Arī viņa birojs ir piekritis pieņemt ukraiņu kolēģus, bet drīzāk nevis lai pieprasītu produktivitāti, bet gan lai tīri cilvēcīgi palīdzētu nodrošināt uzturēšanās apstākļus.
LAS varētu iesaistīties arī ACE ierosinātajā studiju atbalsta iniciatīvā, lai nepārtrauktu topošo ukraiņu arhitektu mācīšanos patvēruma zemēs, tātad arī Latvijā.
Tāpat jāturpina uzturēt komunikācija ar visām profesionālajām organizācijām, kurās LAS ir iesaistīta. Arī uz arhitektiem attiecas ētiskā dilemma, ko nākas risināt citām profesijām – par sadarbības turpināšanu ar agresora valsts kolēģiem.
LAS, pēc Valguma domām, ir spējīga būt par šo tēmu koordinatori, tomēr galvenā problēma ir cilvēku trūkums. Kolēģiem jau ir darīts zināms, ka LAS var būt komandpunkts, kur visi centieni tiek apkopoti un nodoti tālāk.
Andis Sīlis piekrita, ka LAS var būt tāds centrs, tomēr pieļāva, ka drīzāk jāskatās uz Eiropu, kur jau ir iedibināti paņēmieni rīcībai šādās krīzes situācijās. Sīlis atgriezās pie tā, ka viņu uztrauc, kas turpmāk notiks Krievijā, kur kolēģi sankciju dēļ ir ļoti sliktā situācijā un, izteikdamies pret karu, riskē ar savu brīvību. Situācijā, kad notiek lieli ģeopolitiski konflikti, kultūra ir tā joma, kurā vēl saglabājas iespēja sarunāties. Attiecību saraušana nav risinājums, jo drīz nāksies runāt par to, kā palīdzēt arī viņiem. Ne visi krievi ir liekami pār vienu kārti, tāpēc LAS nevajadzētu sadedzināt visus tiltus.
Aleksis Babuškins iebilda, ka diez vai šobrīd ir laiks žēlot Krievijas arhitektus, kamēr kolēģi Ukrainā stāv ar ieročiem un kuru katru brīdi var tikt nogalināti. Tā ir nevis tiltu dedzināšana, bet gan skaidras pozīcijas paušana. Bet Brigita Bula atzina, ka savā praksē vienmēr intuitīvi ir vairījusies no Krievijas pasūtītājiem, uzskatīdama tos par riskantiem un neuzticamiem partneriem. Šobrīd ir drosmīgi jāizvēlas puses, un tie, kas vēlas turpināt šādu sadarbību, uzņemas arī ar to saistītos riskus.
Komentārā no publikas arhitekts Reinis Liepiņš vēlreiz pieteica tēmu par smagnējām birokrātiskajām procedūrām, kas bremzē projektēšanas procesu, un ka šī krīzes situācija varētu būt īstais brīdis, lai skaņojošās institūcijas kļūtu elastīgākas un efektīvākas. Tam piekrita arī Brigita Bula un Juris Dambis – ka tā ir ilgstoša problēma un ka šī ir iespēja vienoti iestāties par birokrātiskā sloga mazināšanu. Šo domu ar Ukrainas piemēru papildināja arī Aleksis Babuškins – tur visi, kam ir brīvi resursi, dalās, tāpēc arī šeit ir jēga parūpēties par sevi, lai tad rastos iespēja palīdzēt citiem.
